Mana dēla 9. dzimšanas dienas svinībās, es kopā ar viņa draugiem devos uz kino, pēc tam mēs ēdām picu, un pēc tam viņi visi palika pie mums pa nakti. Pa ceļam uz mājām no picērijas bērni apsprieda, cik brīnišķīgs vakars viņiem bija, un pateicās man, uz ko es atbildēju, ka “es mīlu bērnus, un man arī viss patika!”
Negaidīti kāds puisēns man klusiņām iečukstēja ausī: “Bet mana mamma mani nemīl”. Tas salauza manu sirdi sīkos gabaliņos. Es pajautāju viņam, kāpēc viņš tā teica, un viņš atbildēja: “Viņa mani vienmēr atstāja. Un reiz es pamodos, un viņas vairs nebija”.
Izrādījās, viņš dzīvoja kopā ar tēvu, kuru knapi pazina. Viņa mātei tika atņemtas vecāku tiesības tāpēc, ka viņa bija atstājusi novārtā savu bērnu – katru nakti, atstāja viņu vienu pašu, lai aizietu uz bāru. Tā tas turpinājās vairākus gadus, un kaimiņi dzirdēja, kā viņš vientulībā raudāja, un piezvanīja policijā. Viņa bija alkoholiķe un narkomāne, un tāda ir vēl šobaltdien.
Viņa tēvs bija redzējis viņu vien vienu reizi, un tagad dzīvo kopā ar jaunu meiteni, un viņai nepatīk bērni. Tagad viņa dēls guļ uz grīdas šīs draudzenes dzīvoklī, jo viņiem nav vietas bērnam. Turklāt viņš katru dienu pēc skolas sēdēja uz bibliotēkas kāpnēm un gaidīja savu tēvu, dažreiz līdz pat 7 vakarā. Es vienkārši biju šokā, uzzinot to visu, un kopš tā laika katru dienu pēc skolas es viņu paņēmu pie mums, lai viņš varētu uzēst, izmācīties mājasdarbus kopā ar manu dēlu, un pavakariņot.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
